Referendums: Jautājumi & atbildes
Kāpēc jāpiedalās referendumā, ja tik un tā vairākums nenobalsos par otru valodu?
Referenduma rezultātiem ir ne tikai juridiska, bet arī svarīga politiska un psiholoģiska nozīme. Jo skaidrāk Latvijas pilsoņi paudīs savu gribu un uzticību Latvijai kā nacionālai valstij, jo grūtāk būs vērst pret Latviju starptautisku spiedienu, propagandas kampaņas vai mobilizēt parakstus un balsis jaunām ierosmēm pret valsts pamatprincipiem (pilsonība, valoda, teritorija, demokrātija).
Referenduma rezultāts parādīs, cik spēcīga ir Latvijas pilsoņu pašcieņa, patriotisms, pilsoniskais briedums. Tas paradīs, cik stipra ir Latvija.
Kāpēc jāpiedalās, ja referendums, iespējams, ir prettiesisks?
To, vai referendums ir vai nav prettiesisks, izlems Satversmes tiesa. Tiesas lēmums, kā arī gaidāmais Konstitucionālo tiesību komisijas lēmums būs pamats arī tālākiem politiskiem un likumdošanas lēmumiem, lai nepieļautu valsts pamatu noārdīšanu ar šķietami demokrātisku procedūru palīdzību. Pašlaik referendums ir sarīkots likumīgi (lai arī tā būtība ir prettiesiska). Tāpēc ir svarīga skaidra Latvijas tautas politiskās un valstiskās gribas izpausme. Kāpēc latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir visu Latvijas mazākumtautību interesēs?
Ja krievu valoda kļūtu par otru valsts valodu, tas nozīmētu divkopienu sabiedrības iedibināšanu Latvijā un krievu valodas runātāju tiesības palikt vienvalodīgiem. Sabiedrībai tad nebūtu kopīgas valodas, tā būtu sašķelta, nerimstošas spriedzes pārņemta valsts, tas negatīvi ietekmētu mūsu katra dzīvi neatkarīgi no tā, kādai tautībai mēs piederam. Latvijā dzīvo 170 dažādu tautību, un būtu nepareizi un diskriminējoši vienas mazākumtautības valodu – krievu valodu – uzspiest pārējām 169. Latvijā tikai latviešu valoda var būt visu tautību kopējā saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda.
Kāpēc latviešu valoda ir un var būt tikai vienīgā valsts valoda Latvijā, ja Somijā, Šveicē, Kanādā un Beļģijā ir vairākas valsts valodas?
Unitārā valstī (ne federālā, kā Beļģija, Šveice vai Kanāda) divu vai vairāku valodu vienlīdzīgs statuss visā valsts teritorijā neizbēgami novestu pie pakāpeniskas vienas valodas izzušanas, īpaši, ja kaimiņos ir valsts ar miljoniem iedzīvotāju, kas runā kādā no šīm valodām. Piemērs oficiālas divvalodības nelabvēlīgajai ietekmei uz valodas noturību ir Baltkrievija. Kad valsts valodas statuss blakus baltkrievu valodai tika noteikts arī krievu valodai, strauji saruka baltkrievu valodas funkcijas, un nu tā atkal galvenokārt ir tikai ģimenes un kultūras valoda. Nedaudzajās valstīs, kur divām vai vairākām valodām noteikts valsts (oficiālās) valodas statuss, tas darīts simbolisku vai vēsturisku apsvērumu dēļ (Šrilanka, Somija, Izraēla, Jaunzēlande, Peru), bet oficiālā komunikācijā viena valoda izteikti dominē.
Kāpēc mazākumtautību valodām nav nekāda statusa pat pilsētās, kurās mazākumtautībām piederīgi pilsoņi ir absolūtā vairākumā?
Noteikumi par valodu lietošanu informācijā ietver precīzus nosacījumus, kad var sniegt publisku informāciju svešvalodā, tostarp – pēc personas lūguma, informējot personu mutiski un rakstiski. Tātad, ja vecs cilvēks ierastos pašvaldībā un lūgtu informāciju krievu valodā, tā tiktu sniegta, un tā arī faktiski vienmēr notiek.
Noteikumi neaizliedz arī sagatavot rakstveida informāciju, bet tā izsniedzama tikai pēc personas lūguma. Cita lieta, ka krievu indivīda tiesību aizsegā faktiski tiek pieprasītas krievu valodas kolektīva tiesības palikt vienvalodīgam valstī, kurā valsts valoda ir latviešu valoda.
Vai Latvijas valstij nav pienākuma dot krievu valodai, kurā runā 40% iedzīvotāju, oficiālu statusu?
Latvijas okupācijas laikā no 1940. līdz 1990. gadam vismaz četrkāršojās krievu minoritātes pārstāvju skaits, tā bija apzināta PSRS veikta kolonizācijas un rusifikācijas politika. Latviešu skaits samazinājās no pirmskara laika 77% līdz 52%. Latvieši kļuva par mazākumu visās septiņās lielākajās Latvijas pilsētās. Valsts vara un pārvalde faktiski funkcionēja tikai krievu valodā, bija jomas, no kurām latviešu valoda bija pilnībā izslēgta. Tādējādi krievu valodas īpašās pozīcijas Latvijā ir staļiniskās okupācijas sekas un prasa Latvijas valstij veikt ilglaicīgu un pacietīgu darbu, lai šīs sekas pārvarētu. Tas attiecas gan uz latviešu valodas kursu nodrošināšanu, gan latviešu valodas pozīciju nepiekāpīgu nostiprināšanu, gan katra Latvijas iedzīvotāja pienākumu savā valstī lietot latviešu valodu.
Latvijas valsts ir izveidota uz latviešu valodas pamata. Lingvistiskās cilvēktiesības neietver minoritātes tiesības palikt vienvalodīgai valstī, kurā ir kopīga valsts valoda. Gluži otrādi – minoritātēm ir pienākums apgūt valsts valodu, kā arī tiesības prasīt, lai valsts izglītības sistēma šo iespēju garantētu. Valsts valodas statuss, apguve un lietošana ir saliedētas sabiedrības un nacionālas valsts pastāvēšanas pats pamats.
Kāpēc divdesmitajos gados Saeimā varēja runāt mazākumtautību valodās, bet tagad vairs ne?
Latvijas valsts tai laikā vēl tikai tapa. Mazākumtautību īpatsvars bija vēsturiski samērīgs (krievi 8%, vācieši 3%). Starpkaru laikā pakāpeniski tika pieņemti vairāki normatīvi akti, kas nostiprināja latviešu valodas statusu, tai skaitā «Noteikumi par valsts valodu» (1932), «Likums par atklātiem izziņojumiem» (1932), «Likums par valsts valodu» (1935). Vai ir pareizi ignorēt 200 tūkstošu pilsoņu neapmierinātību ar pastāvošo situāciju valodu politikā?
Jebkāda krievu valodas funkciju paplašināšana var notikt tikai uz latviešu valodas rēķina. Latvijas valstij ir tiesības prasīt, lai tiktu ņemti vērā ģeopolitiskie, demogrāfiskie un psiholoģiskie apstākļi valstī. Starptautiskie dokumenti valodas tiesībās izstrādāti, pamatojoties uz Rietumeiropas sabiedrības valodisko modeli, kam raksturīgas atšķirīgas iezīmes, piemēram,
1) minoritātes valodas runātāji ir jūtamā mazākumā un parasti dzīvo noteiktos areālos,
2) tie ir vai vismaz cenšas būt bilingvāli dzimtajā valodā un valsts valodā,
3) valsts valodas runātāji var īstenot lingvistiskās cilvēktiesības pilnā apjomā.
No šiem pamatnosacījumiem Latvijā nepastāv neviens. Krievu valoda tikai formāli ir minoritātes valoda, jo tai piemīt majoritātes valodas spēks. Tādēļ valsts valodas un krievu valodas attiecību reālās situācijas ignorēšana Latvijas apstākļos var radīt pretēju efektu lingvistisko cilvēktiesību pamatidejai – aizsargāt noteiktas valodas runātājus pret lingvistisko asimilāciju – tā vietā notiktu valsts valodas aprites sašaurināšanās. To kā nepieļaujamu raksturojusi Satversmes tiesa savā 2001. gada 21. decembra spriedumā: “Ievērojot to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un var būt uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.”