01.10.2018
Kristovskis: Ir ne mazums neapmierināto, kuri sagaida vairāk no valdības un deputātiem
Foto: www.facebook.com/profile.php?id=100014863931974

Tuvojas 13. Saeimas vēlēšanas, pie vēlēšanu urnām dosimies jau oktobra pirmajā nedēļā. Pirms tām sarunājamies ar Ģirtu Valdi Kristovski – ar cilvēku, kurš 1990. gada 4. maijā balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu, bijis daudzu vēlāko Saeimu deputāts, arī ministrs septiņās valdībās. Tātad ir politikā pieredzējis cilvēks.

Jūs ilgus gadus esat aktīvi piedalījies Latvijas valsts attīstības procesos un demokrātiskas iekārtas nostiprināšanā. Esat uzkrājis bagātīgu pieredzi valsts lietās. Kāda ir jūsu sajūta 13. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā?

Saeimas vēlēšanas apliecina, ka mūsu valsts pastāv, tās neatkarība ir realitāte. Tas ir ļoti svarīgi. Taču ne pietiekami. Ir virkne neatrisinātu sociāli ekonomisko problēmu, arī trūkumi valsts pārvaldē, tiesu sistēmā, tāpēc ir ne mazums neapmierināto, kuri sagaida vairāk no savas valsts, konkrētāk – no valdības, no deputātiem. Nesagaidījuši cerēto, tagad domā par revanšu. Tas raisa bažas par to, kādi ļaudis nonāks Saeimā, kādi politiskie spēki veidos valdību, pārstāvēs mūsu valsti pasaulē. To godaprāts, talants, darba spējas, neapšaubāmi, arī pieredze noteiks valsts turpmāko virzību un tuvāko gadu izredzes.


Tātad vēlētājiem būtu ļoti nopietni jāpārdomā, par kuru no politiskajām partijām atdot savu balsi?

Neapšaubāmi. Tas tiešām nav vienkārši. Par to liecina rekordaugstais par partijām balsot joprojām neizlēmušo vēlētāju skaits. Vēlētājs atrodas grūtas izvēles priekšā.


Kāds tam ir iemesls? Iemesls?

Pirmkārt, jau tas, ka līdz šim politikas ikdienu noteikušās, valdību veidojošās partijas nav pietiekami attaisnojušas uz tām liktās cerības. Savukārt jaunās, kuras met izaicinājumu vecajām partijām, neatstāj pārliecinošu iespaidu, jo tām acīmredzami trūkst pieredzes valsts lietās, nav pietiekami plašs spēcīgu līderu saraksts, lai būtu pamats cerēt, ka ar to nākšanu pie varas lietas tiks vērstas uz labu. Ļaudis baidās, ka nenotiek pretējais.


Tad kādu rezultātu vēlēšanu noslēgumā varam sagaidīt?

Varētu būt pēdējā brīža emocionāla izvēle, kas var izrādīties protesta balsojuma vērtībā. Tas rada Pirra uzvaras vērtu populisma risku nākamās Saeimas darbā. Politiskā egoisma un deputātu apjukuma, tuvredzības izpausmes visdažādākās kombinācijās, kas ne tikai pastiprina sadrumstalota politiskā spektra trūkumus, bet arī mazina izsvērtas valsts attīstības iespējas.

Vai tad kādreiz ir bijis savādāk? Pēc neatkarības atjaunošanas Saeimā parasti bijuši ievēlēti 6 līdz 8 partiju saraksti. Katru reizi ticis ievēlēts kāds jauns politiskais spēks un kāds iepriekš dominējis nogājis no politiskās skatuves.

Tas tiesa. Taču slikti ir tas, ka šāda tendence turpinās vēl trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas. Būtu laiks politikā parādīties stabiliem, noturīgiem politiskiem spēkiem. Ideāli būtu, teiksim, kādas trīs- četras politiskās partijas, kurām ir saprotama vērtību sistēma, pārbaudīti sociāli-ekonomiskie pamatprincipi, izpratne par nacionālu Latvijas valsti Eiroatlantiskajā telpā, kā arī globalizēto procesu pasaulē. Šādu partiju ietvaros atjaunotos politiķu paaudzes. Vēlētāji zinātu, kāda veida sociāli ekonomiskās politikas rezultātus dažādu tautsaimniecības nozaru, starptautiskās drošības politikas vai sabiedrības grupu kontekstā sagaidīt.


Jūs gribat teikt, ka tagad pastāv iespēja, ka vēlētāji pērk kaķi maisā?

Nu, kaut kas uz to pusi. Vēlos uzsvērt, ka pie saprotamu, konkrētās vērtībās sakņotu partiju spektra būtu lielākas garantijas, ka partijas nav kādu atsevišķu indivīdu, šauru, pamatā ekonomisku, interešu grupu iniciēti īslaicīgi projekti.


Vai varat atgādināt par kādu šādu ekonomisko interešu politisko projektu?

Jā, protams. Tipiski piemēri ir “Latvijas ceļš” un Tautas partija. To vadītāji, ietekmīgākie politiķi, kas bija spējīgi un tomēr pārāk savtīgi ļaudis, patiesībā bija ienākuši politikā tikai uz vienu, maksimums pāris vēlēšanu cikliem, kuru laikā koncentrējās uz privatizācijas gadu iespēju un labumu gūšanu tieši sev. Tādejādi oligarhi, arī mazāki kampēji savus miljonus dabūja, taču minēto partiju reputācija cieta dramatiski, bez izredzēm turpināt darbību politikā.


Vai šāds liktenis šajā reizē negaida “Vienotību”?

Nav izslēgts, ka “Vienotību” sodīs par pēdējo gadu neveiksmēm. Tomēr to cēloņi jau ir citi, ja salīdzinām ar iepriekš minētajām, nu jau zudušajām partijām. “Vienotības” līderi vai viņu ģimenes locekļi pēc darbības politikā neparādās kā jaunizcepti multimiljonāri, desmitiem miljonu vērtu vekseļu vai zemes gabalu īpašnieki, pārvaldītās jomas uzņēmumu līdzīpašnieki, ofšoros slēptu naudas uzkrājumu reinvestori.


Kas tad jūsuprāt ir bijis “Vienotības” klupšanas akmens?

Pārlieka padošanās konformisma kārdinājumam ar ZZS, kura pamatā Solvitas Āboltiņas personība. Viņas nemitīgie ārpuspartijas darījumi ar ZZS, ar A.Lembergu, kuru rezultātā savulaik viņa spēja izkombinēt, atņemt Saeimas priekšsēdētājas amatu, kad tas bija ZZS deputāta Gundara Daudzes rokās. Viņa panāca ZZS atbalsta solījumus viņas ceļā uz kāroto Valsts prezidentes amatu. Nu, tad viņa centās atspērusies, kļuva par koalīcijas ar ZZS interešu sargu. Šim mērķim tika pakārtotas “Vienotības”, demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtības, kam bija jābūt “Vienotības” prioritātei. Skaidrs ir tas, ka viņa pārkombinējās. Arī par Ministru prezidenti nekļuva, lai gan šī amata dēļ bija spējusi pārliecināt “Vienotības” Saeimas frakciju, ka par valsts prezidentu pirmajā piegājienā jāatbalsta ZZS virzītais Raimonds Vējonis, nevis neapšaubāmi piemērotākais un pārākais pretendents Egils Levits.


Tagad Solvita Āboltiņa ir izslēgta no “Vienotības”. Vai domājat, ka tas ir pietiekami, lai nu jau Jaunā “Vienotība” atgūtu reputāciju vēlētāju acīs?

Protams, “Vienotības” vēlētājs ir ļoti prasīgs. Un tomēr es aicinātu ikvienu tomēr pārdomāt savu iespējamo novēršanos. “Vienotībā” joprojām ir liels intelektuālais un pieredzes potenciāls partijas restartam. Ticu, ka tādas personības kā Valdis Dombrovskis, Krišjānis Kariņš, Arvils Ašeradens, Kārlis Šadurskis, Edgars Rinkēvičs, Inese Vaidere vai Hosams Abu Meri un citi ir ne tikai mācījušies no iepriekšējā perioda kļūdām, bet arī spējīgi Latvijas interesēs paveikt vērtīgākus darbus kā līdz šim. Kompetences viņiem netrūkst. Vēlētājiem vēl ir iespēja par šiem aspektiem padomāt un dot atkārtotu iespēju “Jaunās Vienotības” sarakstam. Domāju, ka vēlētāji ir pamanījuši, ka ir izslēgta ne tikai Āboltiņa, bet “Vienotībā” vairs nav aizkulišu un sīko blēdību meistari – Dzintars Zaķis, Edgars Jaunups, arī tādu intrigu vērpēju kā Ilze Viņķele un Artis Pabriks.


Tagad šie ļaudis veido “Attīstībai/Par!” saraksta kodolu! Kā redzat šīs partijas izredzes?

Ir grūti noticēt, ka viņi būs mainījuši tikumus, jo viņu redzamākā īpašība blakus nenoliedzamām prāta spējām ir ultra egoisms. Tas neveicina kopēju lietu. Ne velti Lolita Čigāne, Andrejs Judins un Aleksejs Loskutovs, “Attīstībai/Par!” dibinātāji ātri vien saprata uz cik nestabilas platformas ir uzkāpuši, tāpēc atgriezās atpakaļ pie “Vienotības”.


Vai jūs simpatizējat “Vienotībai”?

Jā. Esmu nolēmis par šo partiju balsot, lai gan tieši Āboltiņas, Zaķa, Jaunupa, Viņķeles, Pabrika un Štokenberga dēļ 2011. gadā rudenī no aktīvās politikas aizgāju. Pēc septiņu gadu pārtraukuma nesen apmeklēju “Vienotības” kongresu un novērtēju, cik ievērojami Arvila Ašeradena vadībā ir uzlabojusies gaisotne partijā. Kongresā “Jaunās Vienotības” runātāji mani tiešām pārliecināja ar savu kompetento, stratēģisko redzējumu un skaidro valodu. Viņi sadarbībā ar citām partijām ir nolēmuši nākamā Valsts prezidenta amatam virzīt tiešām izcilu kandidātu Egilu Levitu. Nevis kā savu, bet partiju kopēju kandidātu.


Ko varat teikt par “Jaunās Vienotības” Ministru prezidenta kandidātu Krišjāni Kariņu?

Godprātīgs, gaišs un Latvijai uzticams cilvēks. Turklāt viņš ir spējis sevi lieliski apliecināt Eiropas Parlamentā, kas ir izcilāko starptautisko politiķu forums. Pēc 10 gadu ilga laika starptautiskajā politikā viņš būtu ļoti piemērots Ministru prezidents. Viņš sola pievērsties tiesiskumam un taisnīgumam, lai gan ir pieredzējis tautsaimniecības lietās. Tiesiskums un taisnīgums būtu labs valdības darba vērtību orientieris. Tādējādi redzu, ka partija pārkārtojas nopietnam darbam, tā būtu prognozējamāks jaudīgs politisks spēks Latvijas politikā.


Vai ir kāda partija, kas bez “Vienotības” jums šķiet cerīga Latvijas politikā?

Man šķiet, ka laika gaitā sevi varētu pierādīt Jaunā konservatīvā partija. Pazīstu tās līderus, kopš manis veidotās un vadītās partijas – Pilsoniskās savienība – laikiem. Mēs, četri Ventspils pilsētas domes opozīcijas deputāti, tas ir, arī Dace Korna, Aivis un Ivars Landmaņi pirms gada pat vairākkārt apmeklējām Jaunās konservatīvās partijas mītiņus Vecrīgā. Un tomēr nevar neredzēt, ka nobriedušu politikas spēlētāju soliņš šai partijai vēl ir ļoti īss. Tur ir izpratne, kā valstī lietas jāmaina, nepieciešams tiesiskums, tomēr, šķiet, trūkst spēka un jaudas pārmaiņas panākt, pat ja partijas rindās ir vairāki bijušie KNAB izmeklētāji.


Ko jūs sakāt par ZZS, kas ilgstoši ir bijusi “Vienotības” sabiedrotā?

Tajā ir virkne cerīgu jaunās paaudzes politiķu. Taču ZZS darbībā joprojām redzama veco kompartijas ideologu ietekme. Tiek sargāti oligarhu Šķēles un Lemberga privatizācijas laiku ieguvumi un uzturētas viņu pašreizējās intereses, kas nozīmē tālāku stigšanu, nevis atbrīvošanos no korupcijas. Īpaši jāuzsver, ka Aivara Lemberga interesēs tiek degradēts tiesiskums valstī, upurēta taisnīga konkurence. Ventspilniekiem vērts paturēt prātā, ka Ventspils osta tiek pakļauta nelabvēlīgiem konkurences apstākļiem, tieši ZZS un Lemberga kontrolētās Satiksmes ministrijas politikas interešu, apšaubāma dzelzceļa elektrifikācijas projektu vajadzībām.


Skarbs vērtējums. Kāpēc ZZS sabiedrotais spēks ir partija “Latvijai un Ventspilij”?

Nu, lūk! Par to būtu jādomā vēlētājiem! Protams, ka gada laikā, kopš esmu Ventspils pilsētas domes deputāts, uz savas ādas esmu pārbaudījis, kas ir prettiesisks autoritārs režīms partijas “Latvijai un Ventspilij” līdera izpildījumā. Tas grauj vēlētāja kāroto labo pārvaldību visā valstī. Tas, ka ZZS nemēģina atbrīvoties no smagos noziegumos apsūdzētā Lemberga ietekmes, aizbildinās ar to, ka viņš vēl neesot notiesāts, veicina tiesisko nihilismu. Tā ir liecība šīs partijas morāli ētisko standartu trūkumam. Tāda nevar būt sabiedrības līderu cienīga politika. Ar šo kaiti slimoja arī ZZS patriarhs Kārlis Ulmanis, kurš atrazdamies PSRS okupācijas, čekas ielenkumā, tuvredzīgi aicināja visus palikt savās vietās.


Tad kādas vērtības vēlētājam jāmeklē partiju programmās, deputātu kandidātos?

Tiesiskums, taisnīgums, laba pārvaldība, kas stimulē konkurenci, radošumu un ekonomisko izaugsmi. Jānošķir autoritārisma, oligarhijas un prettiesiskuma atbalstītāji. Ja vēlētāji to spēs, tad Latvija būs brīva, demokrātiska, rietumnieciska valsts ar enerģisku, mūsdienīgu Eiropisku valdību, kas ceļ pašapzinīgu valsti un tautu.



Intervijas avots:
http://www.ventspilnieks.lv/zinas/latvija/kristovskis-ir-ne-mazums-neapmierinato-kuri-sagaida-vairak-no-valdibas-un-deputatiem/

Komentāri: