20.03.2015
Grieķija ar populismu ekonomiskās problēmas neatrisinās


Autore: Inese Vaidere

Grieķijas ekonomisko un politisko problēmu eskalācija ir nonākusi ne vien Eiropas Parlamenta, bet visu eirozonas valstu uzmanības centrā. Janvāra beigās ārkārtas Grieķijas valdības vēlēšanās uzvarēja kreisais spēks "Syriza" ar 36,3% vēlētāju atbalstu. Tas partijai nodrošināja gandrīz pusi no visām vietām parlamentā (149 no 300). Diemžēl centriski labējā partija “Jaunā demokrātija”, kas uz saviem pleciem iznesa Grieķijas strukturālo reformu smagumu, panākot ekonomikas lēnu atlabšanu, zaudēja vēlēšanās. "Syriza" vēlētājiem piedāvāja ļoti vienkāršas lietas, kā, piemēram, atteikties no taupības politikas, norakstīt daļu ārējā parāda, palielināt tēriņus un minimālo algu, kā arī apturēt vairākus privatizācijas procesus. Uzreiz pēc vēlēšanām, harizmātiskais partijas līderis Aleksis Ciprass kļuva par premjerministru, ekonomikas profesors Janis Varufakis par finanšu ministru, kas nozīmē, ka pirmo reizi Eiropas pēckara vēsturē demokrātiskā valstī pēc brīvam vēlēšanām valdību vada kreisie radikāļi. Turklāt grieķi pārsteidza ar vēl nebijušu koalīcijas izveidošanu, kur kreisā "Syriza" apvienojās ar radikāli labējā spārna partiju "Neatkarīgie grieķi", ieceļot tās līderi Panos Kammenos par aizsardzības ministru. Šie augstāk minētie Grieķijas politiķi, mazāk kā divu mēnešu laikā, ar skaļiem izteicieniem medijos pāršalca visu Eiropu, tāpēc ir vērts pievērst uzmanību tam, kā Grieķija nonāca pašreizējā situācijā un kādi ir iespējamie attīstības virzieni.

Lai izprastu krīzes būtību, ir jāatskatās 15 gadus atpakaļ, kad valsts finanšu pārvalde falsificēja reālos budžeta deficīta rādītājus, lai 2001.gadā iestātos vienotajā Eiropas valūtas tirgū. Valsts parāds no 2001. līdz 2010.gadam pieauga no 100% līdz 146% no IKP, vidējais valsts budžeta deficīts šajā periodā sasniedza 7,7%. Saņemot arī dāsnu ES struktūrfondu atbalstu, valsts un sabiedrība pierada dzīvot pāri saviem ienākumiem. Nodokļu iekasēšanas mehānismiem un korupcijas apkarošanai netika pievērsta nepieciešamā uzmanība. Tas tikai vairoja valsts ārējo parādu un budžeta deficītu. Atkārtoti auditi atklāja, ka Grieķijas valdība viltoja budžeta deficītu ne tikai lai iestātos eirozonā, bet arī turpināja iesākto praksi no 2006.-2009, tādejādi neceļot trauksmi citās eirozonas valstīs.

Patiesajiem ekonomiskajiem rādītājiem nonākot starptautiskās sabiedrības redzeslokā, bija skaidrs, ka Grieķiju sagaida finanšu krahs, kura novēršanai būs jāmeklē palīdzība Starptautiskajā Valūtas fondā (SVF) un ES. Tāpēc steidzami 2010.gada maijā “troika” (eirozonas valstis, Eiropas Centrālā banka, Starptautiskais Valūtas fonds) piešķīra Grieķijai pirmo aizdevumu programmu 110 miljardu eiro apmērā. Piešķirtā nauda tika paredzēta tam, lai līdzsvarotu valdības izdevumus trīs gadu garumā. Tomēr jau pēc gada grieķiem bija nepieciešama papildu palīdzība. Tāpēc 2012.gadā Grieķijai piešķīra vēl 130 miljardus eiro, un privātie investori norakstīja parādus apmēram 100 miljardu eiro apmērā. Jāņem vēra, ka norakstītā parādu summa ir puse no Grieķijas valsts IKP. Tas uzskatāms par bezprecedenta apjomu mūsdienu finanšu vēsturē.

Starptautiskie aizdevēji pretī sagaidīja reformas ekonomikas un privatizācijas struktūrās, kā arī nopietnu izdevumu samazināšanu. Neskatoties uz valdības lēno tempu, veicot reformas, jau 2014.gadā tās sāka nest pirmos augļus - IKP pieauga par 0,6%, valsts parāds stabilizējās 175% apjomā, un valsts budžeta deficīts bija tikai 1,6% no IKP. Tomēr attīstības ritms grieķiem šķita par lēnu, un ārkārtas vēlēšanās viņi noticēja "Syriza" populistiskajiem solījumiem.

Neizpildāmas apņemšanās palīdzēja uzvarēt vēlēšanās, bet, nākot pie amata, bija skaidrs, ka būs sarežģīti tās izpildīt, jo budžeta ienākumi samazinājās. Tam visam klāt nāca arī starptautiskās reitingu aģentūras “Standard&Poor’s” paziņojums, ka tā pazemina Grieķijas kredītreitingu līdz “B-” līmenim, kas investoru vidē tiek dēvēts par “atkritumu līmeni”. Tas neuzlaboja Grieķijas izredzes aizņemties starptautiskajos tirgos, tāpēc premjerministrs Aleksis Ciprass devās uz Briseli, lai lūgtu tās pašas "troikas" palīdzību plāna pagarināšanā.

Par laimi Grieķijas valdība tomēr atteicās no lielākās daļas pirmsvēlēšanu solījumiem un vienojās ar Eiropas partneriem par četru mēnešu pārejas perioda aizdevumu. Teorētiski jaunā valdība sola turpināt iesākto aizdevumu programmu, tomēr, pirms izsniegt nākošo aizdevumu, Eirogrupas priekšsēdētājs Jerūns Deiselblūms uzsvēra, ka nauda tiks izsniegta tikai solīto reformu izpildes gadījumā. Eiropas partneri rūpīgi sekos, lai Grieķija ievērotu pārejas perioda solījumus. Atkāpes no plānotajām reformām šobrīd vairs nav pieļaujamas, jo tas nebūtu godīgi pret citām eirozonas valstīm, kas sekoja taupības režīmam. Tas varētu raidīt arī bīstamu signālu citām populistiskām partijām Eiropā.

Lai gan Grieķijas ekonomika ir būtiski uzlabojusies pēdējo divdesmit gadu laikā, tomēr šajā periodā netika adekvāti iekasēti nodokļi no pieaugošajiem ienākumiem. Tāpēc grieķiem būtu mazāk jāizvirza pretenzijas pret Vāciju un citām ES valstīm, bet jāiemācās dzīvot savu ienākumu robežās. Grieķija varētu mācīties no Latvijas piemēra, uz ko norāda arī starptautiskie eksperti. Latvijas valdība divos gados veica fiskālo pielāgošanos, samazinot budžeta izdevumus 14,7% apmērā no IKP, turpretī Grieķijā valdība tajā pašā laika periodā samazināja tikai par 6,6%. Un tas notika apstākļos, kad grieķiem bija (un joprojām ir) daudz lielākas rezerves konsolidācijai. Grieķijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir 16 500 eiro, Latvijā – 11 600 eiro. Grieķijas darbaspēka izmaksas stundā ir vidēji 13,6 eiro, Latvijā – 6,3 eiro.

Grieķija stāv smagas izvēles priekšā, jo tai ir divi iespējamiem risinājumi valsts izvešanai no krīzes. Viens no scenārijiem ir sēsties pie sarunu galda ar ES un SVF, kur konstruktīvā veidā varētu vienoties par aizdevumu programmas turpināšanu, kas nodrošinātu stabilu ekonomikas atlabšanu un palikšanu eirozonā. Otrs variants - iet savu ceļu, kas visticamāk vainagotos ar valsts bankrotu un jaunas valūtas ieviešanu, bet vēlāk - ar augstu inflāciju, smagu recesiju un milzīgu kapitāla aizplūšanu. ES ir jāsagatavojas abiem scenārijiem. Tieši tāpēc ir jāizstrādā mehānismi ne tikai kā iestāties eirozonā, bet arī - kā to pamest.
 

 

Komentāri: