11.05.2016
Akmeņu, geizeru un stratēģu zeme

 


Autors: Atis Lejiņš

Valsts svētku laikā diemžēl nevarēju būt Latvijā, tā vietā trīs dienas pavadīju Reikjavikā kā Latvijas EDSO delegācijas pārstāvis – kopā ar tās priekšsēdētāju Edvīnu Šņori (NA) un konsultantu Igoru Aizstrautu. Šī bija kārtējā “Nordic-Baltic Eight” (NB8) formāta tikšanās, kur nosaukumā minētais “astoņi” nozīmē piecu ziemeļvalstu un triju Baltijas valstu apvienību. Mūsu līmenis bija sadarbības un drošības apspriede, runājām par kopīgajām interesēm un taktiku, kā arī jūlijā paredzēto EDSO konferenci Tbilisi, Gruzijā.

Protams, tika skarta arī aktuālā bēgļu tēma. Attiecībā uz bēgļiem Islande ir ļoti draudzīga valsts, taču bēgļu skaits tajā ir niecīgs, viņi pat izņēmuma kārtā ņem ekonomiskos bēgļus no Balkānu valstīm, kas skaitās drošas. Islande nav ES un var to atļauties, ES tādam piemēram sekot būt bīstami – attiecīgi mēs nošķiram nelegālos bēgļus un sūtām atpakaļ. Tajā pat laikā mēs zinām, ka atšķirībā no mums pārējās ES valstis (Zviedrija, Vācija un tā tālāk) spēj nosūtīt atpakaļ tikai 30% šo ekonomisko bēgļu, pārējie 70% paliek…

Tas nozīmē, ka tie, kas dzīvo Pakistānā u.c., var novērtēt savas palikšanas iespējas mērķvalstī uz šiem 70% un secināt, ka samaksāt kontrabandistam un riskēt ir vērts. Un tāpēc plūsma ar nelegālajiem neapstājas, un zeļ un plaukst tālāk cikvēku kontrabanda, kas ienākumos kriminālajā pasaulē pārsniedz peļņu no narkotiku tirdzniecības. Akmentiņš ES dārzā, ka tā negribot veicina kontrabandu un bēgļu krīzi. Par šo arī runāju NB8 sanāksmē. Taču tas skaitījās politiski nekorekti, tāpēc izrādījos vienīgais – lai arī visi zina, ka situācija ir tieši tāda.

Ir skaidrs, ka Islandes pieredze ar bēgļiem nav attiecināma uz ES valstīm, tomēr noklausīties bija interesanti. Viņi teica, ka 1’300’000 nav daudz uz kopējo ES iedzīvotāju skaitu, tomēr es aizrādīju, ka ES nav viena tauta, bet dažādas valstis, katra ar savu pieredzi, vēsturi un to definēto attieksmi.

Arī daudzi citi novērojumi šķita interesanti. Piemēram – Islandē tāpat kā Baltijas valstīs patrulē NATO liudmašīnas, jo viņi paši kara lidmašīnas atļauties nevar. Bet atšķībā no Baltijas valstīm, kas ir interesanti, Islandes debesīs kopā ar NATO lidaparātiem darbojas arī Somijas un Zviedrijas lidmašīnas, kaut tās skaitās neitrālas valstis. Tomēr šī sadarbība pastāv, jo ziemeļvalstis viena otru atbalsta.

Aukstā kara laikā Islande veiksmīgi izspēlēja ASV pret Lielbritāniju – tā saucamajos “mencu karos” Lielbritānija sūtīja karakuģus pret Islandi, jo uzskatīja, ka tās zvejnieki nedrīkst dzejot tālāk par 50 kilometriem no krasta, un Islande pamanījās arī bez armijas tomēr būt vajadzīga ASV blokam pret PSRS – no Islandes startēja amerikāņu jūras spēki, lidmašīnas utt. Savukārt, kad Lielbritānija atteicās pirkt Islandes zivju produkciju, Islande cēla tirdzniecību ar PSRS. Saistībā ar šo tagad no Krievijas gadās dzirdēt mājienus, ka nebūtu jau slikti atjaunot senos sakarus.

Laikam gan Islande būs bijusi vienīgā valsts, kas pa īstam nopelnījusi no 2. Pasaules kara. Ko vien tā varēja piedāvāt, Apvienotā Karaliste pirka – jebkuru pārtiku, īpaši siļķes. Un tā Islande nezaudēja karā nevienu vīru, bet nopelnīja labu naudiņu. Arī izcilais diplomāts un valstsvīrs Henrijs Kisindžers kādreiz brīnījās, kā valsts, kurai nekā nav, var būt tāda izspiedēja. Bet visa noslēpuma atslēga bija tās stratēģiskais izvietojums pa vidu starp Grenlandi un Lielbritāniju (tā saucamais „GIUK gap” – izeja no Atlantijas okeāna uz Norvēģu jūru un tālāk uz Ziemeļu jūru).

Arī šobrīd Islandei nav savas armijas un flotes. Vienīgais, ir vikingu vienība – bruņota policijas specvienība, kas pabijusi arī Afganistānā. Reti gan pielietota Islandē (šķiet, vienreiz vajadzēja, kad kāds uz visām pusēm šaudījās ar savu plinti un parastā policija netika galā).

Policijai sarežģījumus sagādā baikeru bandas no Dānijas, kuras cenšas tur iefiltrēties un ceļ nekārtības. Policija cenšas pārķert baikeru vadoņus, tiklīdz tie ierodas, bāž tos lidmašīnās un sūta atpakaļ mājās. Protams, tūdaļ pat nāk prātā pavisam nesen no Latvijas izraidītais baikeru vadonis, kurš te esot mēģinājis veidot “Putina fanu klubiņu”. Arī Lietuvā viņš ir nevēlama persona un tagad atrodas Krievijā, kur to ar lielu godu esot uzņēmuši tā saucamie “Putina baikeri”, motociklistu klubs “Nakts vilki”.

Aktualitāšu kontekstā nevar nepieminēt tā saucamo Panamas skandālu. Protestētāji Islandes parlamentu apmētāja ar banāniem (starp citu, banāni tur aug uz vietas – valstī ir daudz atjaunojamās enerģijas no geizeriem un milzīgiem ūdenskritumiem, tāpēc viņiem ir gigantiskas siltumnīcas, kur enerģija principā nāk par velti, var audzēt visus savus vietējos dārzeņus u.c.). Premjers nav vienīgais, kurš slēpis naudu ofšoros, – ir vēl divi ministri. Turklāt prezidenta sieva ir reģistrējusies Izraēlā, jo tur ir zemāki nodoklļi. Tajā pašā laikā šī ir tā valdība, kas saka, ka naudai jāpaliek Islandē un kronai jābūt stiprai. Vispār jūtamas devalvācijas sekas – vizītes gaitā samaksāju vairāk nekā 50000 kronu – un tas ir tikai ap 300 eiro mūsu naudā.

Jūnijā nogalē Islandē būs prezidenta vēlēšanas. Tajās atkal kandidēšot arī patreizējais prezidents, kurš valsti vadījis jau 20 gadu garumā (Islandē tam nav ierobežojuma, var sēdēt augstajā krēslā kaut līdz kapa malai). Un viņam ir lielas izredzes divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, šajās vēlēšanās piedalīsies apmēram 10 kandidāti, un uzvarai nav nepieciešams absolūtais vairākums, bet tikai vienkāršais – tas ir, kuram no visiem būs lielākais balsu skaits, tas arī uzvarēs. Lukašenko vai Putins šo var tikai apskaust…

Otrkārt, laucinieku balsīm ir lielāks “svars” nekā pilsētnieku, kaut 60% valsts iedzīvotāju mitinās Reikjavikā. No katra lauku iedzīvotāja Islandes vēlēšanu sistēmā kandidāts saņem vairākas balsis, savukārt no katra pilsētnieka pa vienai. Un laukos cilvēki ir konservatīvāki.

Tāpat runājām par sieviešu tiesībām, tostarp programmu “He for She”, kuru savulaik iniciēja ANO struktūra dzimumu vienlīdzības un sieviešu tiesību aizstāvībai “UN Women”. Vietējie delegāti pauda viedokli, ka budžets būtu jāveido tā, lai tas ir izdevīgs sievietēm. Man nācās aizrādīt, ka, piemēram, Latvijā tas būtu grūti, jo demogrāfija mums ir tāda, ka vīriešu ir mazāk, tiem ir īsāks vidējais mūža ilgums utt.

Arī no Islandes darba meklējumos brauc prom jaunatne, lai arī algas tur ir labas. Taču acīmredzot nostrādā tas, ka darbos nav pārāk liela izvēle, tūrisma nozare ne visiem ir simpātiska utt. Un Dānijā un Norvēģijā tomēr algas ir augstākas.

Kas ir savdabīgi – ja Islandē kaut kur redz kokus, tie ir importēti no Ziemeļkanādas. Un vienīgie, kas patiešām aug, ir tādi pakropli bērziņi… Valsts bez mežiem. Ceļā no lidostas līdz Reikjavikai bija sajūta kā uz Mēness – tikai akmeņi vien… To starpā aug zāle, sūnas. Islandei nav ārējo ienaidnieku, toties ir vesela rinda iekšējo – geizeri (kurus gan neredzējām), nogruvumi, zemestrīces, vulkānu izvirdumi utt. Savulaik divu vulkānu vienlaicīgs izvirdums (Hekla un Laki, 1783) nogalināja daudz cilvēku, noklājot vairāk nekā 600 kvadrātkilometru platību, putekļi un indīgās gāzes nonāca līdz Eiropai, veidojot tumšu miglu, kas aizsedza sauli. Tas pamatīgi sabojāja klimatiskos apstākļus, piemēram, Vācijā iestājās milzīgs sals un tad pēkšņi plūdi, daudzviet Eiropā samazinājās dzimstība, bija lietus un aukstuma periodi, Francijā pieauga bads un maizes cenas. Un šie visi faktori kopā, kā patīk apgalvot islandiešiem, esot izraisījuši Francijas tautas nīgrumu pret valdošajiem un pēc tam revolūciju… Viss pasaulē ir saistīts!

Arī 2010. gadā Islandē pēkšņi atmodās kopš 1821. gada par snaudošu uzskatītais vulkāns ar sarežģīto nosaukumu „Eijafjadlajegidls”, un milzīgā pelnu daudzuma dēļ lielā daļā Eiropas tika slēgta aviosatiksme. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs medijiem liecināja, ka izvirduma pelni sasnieguši arī mūsu valsti. Taču pašā Islandē šobrīd patiešām labi strādā civilās aizsardzības dienesti, tiem ir laba organizētība un sagatavotība, helikopteru satiksme.

Komentāri: