Iespējams, pasaka…
Iespējams, pasaka…
Iespējams, sen, senos laikos kādā karaļvalstī, meža vidū, ezera krastā, guļbaļķu būdiņā uz vistas kājām dzīvoja mazs, mazs Rūķītis. Mazajam Rūķītim bija liela, liela cepure. To uzvilcis, viņš caurām dienām mēdza grozīties spoguļa priekšā.
Tas nebija parasts spogulis, bet gan burvju spogulis, kurš prata runāt. Mazais Rūķītis spogulim vaicāja: «Spogulīt, spogulīt, saki man kurš šajā pasaulē ir visgodīgākais?» Spogulītis zināja, ka Mazā Rūķīša mīļākais vārdiņš ir «iespējams» un tāpēc atbildēja: «Iespējams, Tu, mans prieks un acu raugs!» Kur gadījušies, kur ne, istabā, no ezera meldriem saskrēja ūdensžurkas un no meža atlīda čūskas un pat lielā, zilā muša, pametusi savu gardo mielastu pļavā atlidoja.
Sanākušie cits par citu skaļāk sauca: «Tu, iespējams, nekad neesi krāpies ar nodokļiem un nobēdzinājis zelta dālderus aiz trejdeviņiem kalniem. Tu, iespējams, nekad neesi ņēmis kukuļus. Tev, iespējams, nekas nepieder aiz trejdeviņām jūrām!». «Tu, iespējams, esi par mēnesi daiļākais un par sauli spožākais!» punktu pieliekot sētā iemāvās Zilā Govs. Mazajam Rūķītim tāda valoda ļoti gāja pie sirds, ačtelēs pat sariesās aizkustinājuma asaras. Viņš noslaucīja no galda, pēc pusdienām palikušās drupačas un pabaroja ciemiņus. Nedaudz gan kremta, ka istabā neredzēja ne zaķus, ne stirnas, ne briežus, ne citus meža zvērus, kas laiski ganījās tālajās pļavās aiz meža un dzēra dzidro strauta ūdeni.
Taču tam bija savi iemesli. Sen senos laikos, kad zvēri un rūķi vēl sarunājās vienā valodā, zvēri nolēma rakt Lielo Upi. Tie aicināja arī Mazo Rūķīti pulkā. Kopā darbi veiklāk sokas. Mazais Rūķītis arī neslinkoja un ar savu lāpstiņu raka bez apstājas, pukstēdams un krekšķēdams. Iespējams Mazais Rūķītis bija ļoti čakls, bet, iespējams, viņš bija mantrausīgs un, iespējams, nenovīdīgs. Kad Lielā Upe bija izrakta un sāka pildīties ar ūdeni, Mazais Rūķītis, iespējams, nodomāja, es šo upi raku un tikai es no tās dzeršu. Un vispār, es esmu no rūķu cilts! Lai neviens netiktu pie Lielās Upes, Mazais Rūķītis paslepus, mežā uz zvēru takām izlika cilpas un izraka bedres ar spiciem mietiem tajās. Kad tas bija nodarīts, Mazais Rūķītis sita, sarkanā zābaciņā auto kājiņu pie zemes un sauca: «Mans ūdens, mana upe». Bubum, bubum vēl drošības labad ar bisi šāva gaisā. Tomēr īsti drošs Mazais Rūķītis nejutās un tāpēc vēl uzcēla augstu žogu. Zvēri izklīda kur kurais. Zvēriem kas palika žoga iekšpusē ātri pienāca gals, kāds iekrita bedrē, cits gāja bojā cilpās. Kopš tiem laikiem zvēri un rūķi vairs nerunā vienā valodā.
Taču šī pasaka jau nav par zvēriem un Lielo Upi, bet gan par Mazo Rūķīti un tāpēc atgriezīsimies pie viņa.
Sāka krēslot un atspulgs spogulī kļuva rēgains un vairs nebija labi saskatāms. Arī koki mijkrēsli šķita drūmi un draudīgi, tālumā varēja sadzirdēt šakāļu rejas. Mazais rūķītis nolēma doties čučēt savā mazajā rūķīšu gultiņā, ko meža fejas un laumiņas bija laicīgi saklājušas. Skanot varžu kora izjusti dziedātajai miega dziesmiņai «Iespējams, tu esi visgodīgākais, kva, kva…» , Mazais Rūķītis pasēdēja uz podiņa un gultiņā, salicis rociņas zem vaiga, aizmiga saldā, nevainīgā rūķa miedziņā. Taču nakts pašā melnumā Mazajam Rūķītim parādījās slikts sapnītis. Kaut kur tālē atskan šaušalīgo šakāļu rejas, kuri attīrot mežu no maitām lēni tuvojas Mazā Rūķīša mājiņai.
Čīkstot atveras skapīša durtiņas un pa tām, nebeidzamā plūsmā sāk kāpt ārā skeleti. Dienā nomierinoši šalkojošās priedes lēnām pārvēršas melnos talāros tērptos prokuroros, īpaši draudīgs izskatās kāds milzenis, sārtiem vaigiem, kurš Mazā Rūķīša deguna galā sāk grabināt roku dzelžus. Slaidās egles pārtop draudīgos tiesnešos, daži no tiem tādi spocīgi, tērpti baltās, pūderētās parūkās, Citkārt draiskie zvirbulēni pārvēršas ērgļos ar asiem knābjiem un tā vien grib ieknābt Mazā Rūķīša mīkstumos. Tie sakļaujas aizvien ciešākā lokā, tuvākie jau lien rūķīša gultiņā un nesaprotamā valodā skandē «freezen, freezen». Pielēcis gultiņā stāvus, Mazais Rūķītis sniedzās pēc sava spogulīša, bet – ak vai… tas izkrita no viņa bailēs trīcošajām rociņām un saplīsa tūkstoš gabalos. Kas nu slavēs un teiks skaistos vārdus? Bet ērgļu spārni arvien ciešāk savilkās ap Mazā Rūķīša galvu, lielā cepure tika aizpūsta (aizmesta) tālu prom. Bet bez cepures un spogulīša Mazais Rūķītis bija kļuvis vēl mazāks un gauži nevarīgs. Izlēcis no gultiņas, viņš metās bēgt, ko kājiņas nes. Cauri mežam, pāri ezeram, augstajam žogam un kalnam. Nepaspēja ne aizslēgt mājiņas durtiņas, ne vārtiņus. Viņš skrēja un skrēja, jo gribēja ātrāk nonākt aiz trejdeviņām jūrām un kalniem pie saviem zelta dālderiem. Un tā viņš skrien un skrien vēl šobaltdien, nevarēdams atrast ceļu un nenojauzdams, ka ļaunie zvēri dālderus viņam atņēmuši. Un no tās dienas karaļvalstī visiem atkal sāka klāties labi, visi uzelpoja, uzsmaidīja viens otram un atlieca muguras. Bet par Mazo Rūķīti neviens vairs pat neatcerējās…
Vienotības atbalstītāji Ventspilī
(Vēstule pārpublicēta bez labojumiem)