Valda Dombrovska runa

Ministru prezidenta Valda Dombrovska
runa
partijas Vienotība kongresā
Rīga, 2012. gada 1. decembris



Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, ministri,
godātie Vienotības biedri,
kolēģi un domubiedri,

savā šīsdienas uzrunā vispirms vēlos īsi pakavēties pie tā, ko esam paveikuši gada laikā kopš iepriekšējā Vienotības kongresa. Pēc tam aplūkošu pašreizējo situāciju Latvijā un Eiropā. Vēlos pievērsties arī tām izvēlēm jeb izaicinājumiem, kas mums stāv priekšā nākamajos gados, un, visbeidzot, piedāvāt vairākus priekšlikumus Latvijas ekonomikas un iedzīvotāju labklājības pieaugumam.
 

Gada laikā paveiktais

Šī gada laikā Latvijas ir kļuvusi par visstraujāk augošo ekonomiku visā Eiropas Savienībā. Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai arī turpmāk mēs būtu starp izaugsmes līderiem. Krīzes laikā Latvija kļuva par ES valsti, kas piedzīvoja lielāko IKP kritumu. Pašlaik mums straujā tempā jāatgūst nokavētais.

Daudzās jomās jau tagad esam sasnieguši labākus rezultātus, kā pirms krīzes. Eksporta un ražošanas apjomi jau tagad pārsniedz pirmskrīzes līmeni. Pretstatā situācijai pirms krīzes, Latvijas ekonomikā ievērojami pieaudzis eksportspējīgo nozaru īpatsvars, kuru balsta stabila un paredzama makroekonomiskā vide. Tāpat panākti ievērojami uzlabojumi uzņēmējdarbības vides sakārtošanā un valsts konkurētspējas vairošanā. Atsevišķi pētījumi rāda, ka arī ēnu ekonomikas īpatsvars ir atgriezies pirmskrīzes līmenī – aptuveni 26%, tomēr arī šis skaitlis ir daudz par augstu, tas ir jāsamazina vismaz par pusi.

Ražošanas un ekonomikas apjomu pieaugumu redzējām arī iepriekšējos gados, bet šogad palielināties sācis arī iekšzemes patēriņš – tas pieaudzis par 10%, apliecinot, ka iedzīvotāji ir noticējuši atgūtajai stabilitātei un jūtas drošāk.

Mēs esam spējuši ierobežot inflāciju, līdzsvarot budžetu, uzlabot valsts kredītreitingus un attiecīgi samazināt valsts parāda procentu likmes. Pateicoties pozitīvajām tendencēm ekonomikā, šogad varējām uzsākt nodokļu samazināšanu ātrāk kā bija plānots. No 1. jūlija PVN likme ir samazināta līdz 21%, samazinot nodokļu slogu iedzīvotājiem, uzlabojot uzņēmēju konkurētspēju ar pārējām Baltijas valstīm un samazinot arī inflāciju. Inflācija Latvijā ir starp zemākajām visā ES, it īpaši, ja nerēķinām valstis, kas atrodas recesijā, piemēram, Grieķiju. Savukārt, no nākamā gada janvāra uzsāksim darbaspēka nodokļu samazināšanu, pirmām kārtām samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Visbeidzot, sākot ar septembri, esam nonākuši Māstrihtas kritēriju „zaļajā zonā”, kas dod mums iespēju nākamā gada sākumā pieprasīt ES izskatīt Latvijas iekļaušanu eirozonā. Šai tēmai nedaudz plašāk pievērsīšos vēlāk.

Varam apgalvot, ka šī gada laikā ir paveikts daudz. Latvija ir kļuvusi konkurētspējīgāka, patstāvīgāka, uzticamāka, un pārliecinātāka par savām vērtībām.
 

Situācija Latvijā un Eiropā

Tomēr Latvijas ekonomika ir ļoti atvērta un, kā pieredzējām 2008. gada nogalē, svārstības ārējos tirgos mūs var ietekmēt ļoti sāpīgi. Eiropas kontekstā skatoties, Latvijas pozīcijas ir stabilas. Ekonomikas attīstības ciklā Latvija atrodas soli priekšā lielai daļai Eiropas valstu, kas vēl nav paguvušas sakārtot savas finanses un atgūt starptautisko reputāciju. Šajās valstīs turpinās lejupslīde, kamēr mūsu iespējas pieaug.

70% no Latvijas ārējā apgrozījuma veido tirdzniecība ar ES valstīm. Labā ziņa ir tā, ka mūsu svarīgākie partneri ir mūsu kaimiņi – Lietuva, Igaunija, Vācija, Polija, Ziemeļvalstis, arī Krievija. Tās ir valstis, kuru ekonomikas attīstās, nevis samazinās. Baltijas jūras reģions pašlaik ir izveidojies par stabilāko un dinamiskāko Eiropas reģionu. Tas mūs ir pasargājis no citviet Eiropā vērojamās ekonomikas bremzēšanās.

Eiropas kontekstā Latvijai viens no būtiskākajiem jautājumiem ir sarunas par nākamo ES finanšu perspektīvu no 2014. līdz 2020. gadam. Kā zināms, Latvijai tajās ir divas prasības – saglabāt kohēzijas finansējumu tādā apjomā, kāds mums ir pašlaik, un nodrošināt taisnīgāku lauksaimniecības tiešmaksājumu sadali. Lai arī divpusējās sarunās šīs prasības par pamatotām un argumentētām ir atzinuši faktiski visi citu ES valstu un institūciju pārstāvji, ar kuriem esmu ticies, panākt šo prasību īstenošanu nav viegli. Katrs nākamais priekšlikums par ES nākamo daudzgadu budžetu ir bijis vērsts uz aizvien lielāku izdevumu samazināšanu.

22. un 23. novembrī Briselē notika pirmais mēģinājums panākt vienošanos starp neto maksātājiem kā Lielbritānija, Vācija, Zviedrija, un neto saņēmējiem – kā Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija, un daudzas citas valstis. Lai arī vienošanos panākt neizdevās, mums tomēr ir izdevies uzlabot piedāvājumu Latvijai abās mums svarīgajās jomās. Taču tas vēl joprojām nav pietiekošs. Sarunas atsāksies nākamā gada sākumā, bet to turpinājums nebūs viegls, jo tās risināsies uz tālāku budžeta samazinājumu fona. Neskatoties uz to, turpināsim stingri aizstāvēt mūsu intereses.

Šajā kontekstā jāpiemin arī Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam izstrāde, kas nonākusi finiša stadijā. Kā zināms, NAP termiņš sakrīt ar ES nākamo plānošanas periodu. Attiecīgi, viens no svarīgajiem NAP uzdevumiem ir noteikt stratēģiskos virzienus, kuros nākamajos 7 gados ieguldīsim ES līdzekļus.

Esam definējuši trīs svarīgākos virzienus – pirmkārt, investīcijas cilvēka drošumspējā jeb pasākumos, kas veicina cilvēka prasmju konkurētspēju, spēju iekļauties sabiedrībā un darba tirgū, pilnveidot savas zināšanas, kā arī veselības aprūpes pieejamību. Otrkārt, ir jāiegulda tautsaimniecības izaugsmē, atbalstot jaunu, inovatīvu produktu radīšanu, jaunu biznesa ideju īstenošanu, uz ražošanu vērsto pētniecību un zinātni un investīciju piesaisti. Tie ir priekšnoteikumi jaunām ražotnēm, jaunām darba vietām un lielākiem eksporta apjomiem. Trešā prioritāte ir izaugsmi atbalstoši reģioni. Ieguldot kvalitatīvos, reģionāli līdzsvarotos satiksmes tīklos, ceļu infrastruktūrā, uzlabojot elektronisko pakalpojumu pieejamību, mēs varam rūpēties, lai izaugsme reģionos izpaužas spilgtāk.

Reģionālās attīstības kontekstā vēlos uzsvērt, ka arī nākošgad pilnīgi visu Latvijas pašvaldību – 110 novadu un 9 republikas pilsētu budžetos nākamgad būs vairāk līdzekļu.
 

Eiro

Cienījamie domubiedri,

Jau iepriekš minēju, ka jau kopš septembra Latvija izpilda visus formālos kritērijus, lai kvalificētos pārejai uz eiro. Esam viena soļa attālumā no eirozonas. Nākamā gada sākumā, pieprasot EK konverģences ziņojumu par Latviju, būsim spēruši šo pēdējo soli, iedarbinot sarežģītu procesu un lēmumu ķēdi, kuras rezultātam jābūt Latvijas iekļaušanās eirozonā kā nākamajai valstij aiz Igaunijas.

Par to vai Latvijai vajadzētu vai nevajadzētu iestāties eirozonā ir lauzts daudz šķēpu. Argumenti ir abās pusēs. Noteikti arī Latvijas gadījumam ir piemērota Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa atziņa, ka pievienošanās eirozonai bija izšķirošs solis, ģeopolitiski fiksējot Igauniju kā neatņemamu Eiropas sastāvdaļu. Taču saprotamas ir arī to cilvēku bažas, kas, katru dienu ziņās dzirdot par Grieķijas, Portugāles, Īrijas, Spānijas un nu jau arī Kipras problēmām, jautā – varbūt tomēr labāk ir nogaidīt? Esam ir piedzīvojuši vairākas naudas maiņas un hiperinflācijas izraisīto nedrošību par naudas vērtību, tādēļ piesardzība ir vietā. Taču es aicinu šo piesardzību pārvarēt un mēģināt izsvērt racionālos argumentus par un pret eiro.

Kas attiecas uz pašu eirozonu, redzam, ka situācija problemātiskajās valstīs tiek risināta. Publiskajā telpā izskan dažādi viedokļi, taču redzam kā visas eirozonas valstis solidāri stāv viena otrai līdzās un palīdz tām valstīm, kam klājas visgrūtāk, vienlaicīgi arī motivējot tās sakārtot savu ekonomiku. Ja eirozona nepalīdzētu Grieķijai, grūti pat iedomāties, kas šajā valstī notiktu! Lai risinātu gan esošās problēmas, gan novērstu to cēloņus, ES nākusi klajā ar iniciatīvām ekonomiskā pārvaldības uzlabošanai un fiskālās disciplīnas nostiprināšanai. To mērķis – līdzšinējās neefektīvās sistēmas vietā izveidot Eiropā reāli funkcionējošu fiskālās disciplīnas uzraudzības sistēmu ar kontroles un sankciju mehānismiem. Šie soļi ir pārliecinājuši arī „neatkarīgo arbitru” – starptautiskos finanšu tirgus. Tas apliecina, ka šie soļi tiek sperti pareizajā virzienā.

Ja aplūkojam scenāriju: kas notiktu, ja 2008. gadā, kad pasauli satricināja globālā finanšu krīze, Latvija būtu bijusi eirozonā? Parex bankas glābšanai mums būtu bijuši pieejami Eiropas Centrālās Bankas kredītresursi un Latvijai nebūtu bijusi nepieciešama tik skaudra konsolidācijas programma un tik apjomīgs starptautiskais aizdevums. Latvijai bija iespēja līdz 2008. gadam pievienoties eirozonai, taču iepriekšējās politiskās kultūras pārstāvji to palaida garām, dodot priekšroku populismam un gāzēšanai līdz grīdai. Tātad – pat, ja nākotnē ir gaidāmi kādi globālās finanšu sistēmas satricinājumi, Latvijai tos labāk ir sagaidīt eirozonā, kur valstis solidāri viena otrai palīdz un pieejamas plašākas iespējas. Eiropas vienotās valūtas ieviešana mums ir ne vien ekonomiskā izdevīguma, bet arī drošības jautājums.

Zinu, ka šo gandrīz 20 gadu laikā lielai daļai iedzīvotāju izveidojušās sentimentālas jūtas pret Latvijas latu. Taču ekonomikā nozīme ir valūtas stabilitātei, tās vērtības garantijām un tam, cik plaši tā tiek pieņemta kā maksāšanas līdzeklis. Ja salīdzinām latu ar eiro pēc šiem kritērijiem, vienīgais rādītājs, kur lats neatpaliek, ir stabilitāte – un arī tikai tādēļ, ka lata kurss ir piesaistīts eiro. Tādēļ, pieņemot lēmumu vai atbalstīt eiro ieviešanu vai nē, es tomēr aicinu vadīties no racionāliem, nevis sentimentāliem argumentiem. Racionālais arguments, kas man liek izšķirties par labu eiro ir: tas radīs labvēlīgākus priekšnosacījumus mūsu valsts un tautas labklājības pieaugumam un stabilitātei.

Visbeidzot, aicinu paraudzīties uz Latvijai vistuvāko eirozonas valsti – Igauniju. Pētījumi apliecina, ka eiro ieviešanas procesā cenas pieauga tikai par 0,3%, ko lielākoties radīja tehniskās eiro ieviešanas izmaksas tirgotājiem. Priekšpēdējā valstī, kas pievienojās eirozonai 2009. gadā – Slovākijā, inflācija pieauga par 0,25%, bet pirms tam 2008. gadā Maltā – par 0,2%. Tā ir niecīga cena, par to, ko Igaunija saņēmusi pretim – salīdzinājumā ar 2010. gadu, 2011. gadā Igaunijā ieplūstošo ārvalstu investīciju apjoms (neskaitot finanšu sektoru) dubultojās no 420 līdz 857 miljoniem eiro. Tas nozīmē tūkstošiem jaunu darba vietu, jaunas ražotnes, konkurētspējīgu atalgojumu iedzīvotājiem un ieņēmumus budžetam.

Šī gada vasarā – pusotru gadu pēc eiro ieviešanas – Eurostat veiktā Igaunijas iedzīvotāju aptauja parādīja, ka 71% Igaunijas iedzīvotāju uzskata, ka eiro ieviešana bija pareizs lēmums. Esmu pārliecināts, ka šie pozitīvie efekti tāpat izpaudīsies arī Latvijas gadījumā. Turklāt realitātē eiro jau šobrīd ir mūsu ikdiena. Aptuveni 80% mājsaimniecību aizņēmumu ir eiro valūtā, tāpat kā 45% mūsu uzkrājumu. Eiro ieviešanu no mums pieprasa uzņēmēji. Ironiskā kārtā nesen izrādījās, ka pat kvēlākie eiro pretinieki Saeimā savus uzkrājumus tomēr glabā eiro.
 

Demogrāfija

Viens no svarīgajiem izaicinājumiem, ko redzu mums kā valstij un tautai, ir tautas ataudze. Šis ir kritisks faktors mūsu valsts pastāvēšanai nākotnē. Tautas ataudzi kā vienu no četrām galvenajām prioritātēm uzsvērām manas trešās valdības deklarācijā jau pagājušā gada novembrī. Šī ir pirmā valdība, kuras prioritāšu sarakstā šis jautājums ir tik augstu.

Atbilstoši augstajai prioritātei, demogrāfijas atbalstam esam paveikuši daudz – nebaidīšos pat sacīt – vairāk, kā jebkura cita no iepriekšējām valdībām. Jau šogad uzsākta mātes un bērna veselības programma un valsts apmaksāta mākslīgās apaugļošanas programma. Daudz būtiskāki pasākumi paredzēti nākamgad, kopumā vairāk nekā 50 miljonu latu apmērā – minimālo māmiņu algu dubultošana, māmiņu algu „griestu” dubultošana, bērna kopšanas pabalstu par bērnu vecumā no viena līdz pusotram gadam palielināšana līdz 100 latiem, bērnudārzu rindu problēmu risināšana, piešķirot pašvaldībās aizņemšanās iespējas un paredzot mērķa maksājumus 100 latu apmērā tiem vecākiem, kuru bērniem pēc pusotra gada vecuma sasniegšanas netiek nodrošināta vieta bērnudārzā, NĪN atlaides daudzbērnu ģimenēm, papildus līdzekļi skolām mācību grāmatu iegādei, kā arī finansējums brīvpusdienu nodrošināšanai ne tikai pirmo, bet arī otro klašu skolēniem un virkne citu iniciatīvu, kas vērstas uz ģimeņu ar bērniem finansiālās stabilitātes nostiprināšanu. Šie pasākumi kopā ņemot vairos vecāku materiālās drošības sajūtu un palīdzēs rast alternatīvus risinājumus bērna pieskatīšanai gadījumos, kad pašvaldības nespēs tos nodrošināt ar vietu bērnudārzā. Atsevišķi demogrāfi prognozējuši, ka šo lēmumu rezultātā nākamgad dzimstība Latvijā pieaugs līdz pat 15%. Būšu gandarīts, ja šīs prognozes piepildīsies.
 

Pašvaldību vēlēšanas

Nopietns izaicinājums Vienotībai neapšaubāmi ir nākamgad gaidāmās pašvaldību vēlēšanas. Atļaušos izmantot šo tribīni, lai vēlreiz apsveiktu Vienotības izvirzīto līderi Rīgas domes vēlēšanās – Sarmīti Ēlerti. Sarmīte ir personība, kuru sabiedrībā pazīst un ciena. 25 sabiedriskā, politiskā un mediju darba gados Sarmīte ir sevi pierādījusi kā principiālu un spēcīgu vadītāju. Es augstu vērtēju Sarmītes nelokāmo nostāju visos jautājumos, kas ir saistīti ar mūsu valsts pamatiem un vērtībām, kā arī uzņēmējdarbībā gūto aso un precīzo vērtējumu saimnieciskajās lietās. Esmu pārliecināts, ka viņas enerģija ar mūsu visu palīdzību spēs mobilizēt iespaidīgu atbalstu.

Taču Vienotībai ir svarīgs veiksmīgs starts arī citos novados un pilsētās. Šobrīd Vienotība ir pārstāvēta 75 pašvaldībās, mūsu kolēģi vada 12 pašvaldību darbu. Mūsu uzdevums ir pēc nākamajām vēlēšanām šīs pozīcijas būtiski uzlabot. Lai to sasniegtu, arī šajās vēlēšanās mums jāpatur prātā, ka Vienotības vēlētājs ir prasīgs. Ar populismu mēs negūsim tā atbalstu, tādēļ nedrīkstam ļauties SC un citu līdzīgu politisko spēku aicinājumiem vēlēšanas pārvērst par populistisku vairāksolīšanu. Latvijai diemžēl jau ir rūgta pieredze, kur šāda veida politika var novest. Mūsu vēlētājs novērtē neatlaidīgu, mērķtiecīgu darbu valsts labā un tieši tā ir Vienotības stiprā puse.
 

Piedāvājums labklājības izaugsmei

Vienotības kā labēji centriskas partijas pienākums ir ne tikai gādāt par valsts atbalstu cilvēkiem, bet arī pievērst uzmanību ikkatra cilvēka paša rīcībai un izvēlēm. Ja teju puse privātajā sektorā strādājošo oficiāli saņem tikai minimālo algu un maksā tikai minimālos nodokļus, ja teju puse bezdarbnieku nepiedalās nekādās apmācībās un darba meklēšanā, ja smēķēšana, alkohols un braukšana dzērumā joprojām ir izplatītākie pāragras nāves cēloņi, nekāda valsts gādība nepalīdzēs nodrošināt visiem labklājību un cienīgas vecumdienas.

Vienotības kā sociāli atbildīgas partijas pienākums ir nodrošināt visiem cilvēkiem iespējas – iespēju saņemt labu izglītību, neatkarīgi no dzīvesvietas un vecāku ienākumiem, iespēju iemācīties jaunu amatu, ja vecais vairs nav pieprasīts darba tirgū, iespēju atgriezties darbā pēc bērna piedzimšanas, iespēju uzsākt savu biznesu un īstenot savas idejas.

Saskatu vairākas iespējas, kā varam virzīties uz šiem mērķiem:
# Pirmkārt, pašreizējie Latvijas ekonomikas attīstības tempi ļauj atsākt minimālās algas paaugstināšanu. Tāpēc jau ar 2014.gadu ir jāatgriežas pie ikgadējas minimālās algas paaugstināšanas, konkrēto pieauguma tempu nosakot atkarībā no ekonomiskās situācijas un izdiskutējot ar sociālajiem partneriem. Tas ne vien palielinās zemāk atalgoto darbinieku ienākumus, bet arī stimulēs darba ražīguma palielināšanu un samazinās aplokšņu algu īpatsvaru.

# Otrkārt, jāturpina algu paaugstināšana sabiedriskajā sektorā, uzsvaru liekot uz zemāk atalgoto strādājošo algu palielināšanu. Situācija, kad arī pilna laika strādājošie nonāk maznodrošināto statusā ir īpaši demotivējoša. Ja mums jāizšķiras starp mazo algu vai pabalstu paaugstināšanu, uzskatu, ka lielāks uzsvars liekams uz algām. Tieši darbs, nevis pabalstu atkarība ir ceļš pretī labklājībai. Savukārt pabalstu un sociālās drošības sistēmai ir jāatbalsta sociāli mazaizsargātākā sabiedrības daļa un maksimāli jāveicina darba spējīgo iedzīvotāju atgriešanos darba tirgū. Jānodrošina arī pabalstu sistēmas stingrāka sasaiste ar cilvēku reālajām vajadzībām. Mūs pamatoti kritizē par sistēmu, kurā atsevišķi pabalstu saņēmēji saņem daudzos tūkstošos latu mērāmus pabalstus, laikā, kad daudzām citām lietām naudas nepietiek. Šī situācija jākoriģē, nosakot pabalstu izmaksu griestus, kā tas ir vairumā citu valstu.

Algu paaugstināšanu esam uzsākuši jau ar šī gada budžeta grozījumiem un ar nākamā gada budžetu. Izglītības un kultūras jomās jau no 1.septembra ir paaugstinātas algas vispārizglītojošo skolu pedagogiem, bet kultūrizglītības iestāžu pedagogu algas ir pielīdzinātas vispārizglītojošo skolu pedagogu algām. Iekšlietu jomā tiek palielināts atalgojums policistiem, ugunsdzēsējiem un robežsargiem. Tieslietu jomā - ieslodzījumu vietu pārvaldes, probācijas dienesta, prokuratūras un tiesu darbiniekiem. Labklājības jomā - sociālās aprūpes centru darbiniekiem. Kopumā vairāk kā 63 000 sabiedriskajā sektorā strādājošo nākamgad saņems lielāku atalgojumu. Esošā atalgojuma fonda ietvaros tiek nodrošinātas arī elastīgākas valsts pārvaldes darbinieku motivācijas iespējas.

# Treškārt, jāīsteno sociāli atbildīga nodokļu politika. Līdz ar minimālās algas palielināšanu, progresīvi jāsamazina nodokļu slogs mazo algu saņēmējiem un bērnu vecākiem. Savukārt pašvaldībām ir jāpalīdz īstenot sociāli atbildīgu nekustamā īpašuma nodokļa politiku.

Mūsu piedāvātajiem darba algas, nodokļu un pabalstu risinājumiem ir jāatbrīvo Latvijas cilvēki no “nabadzības slazda” – no situācijas, kurā daudzi cilvēki uzskata, ka “strādāt neatmaksājas”, ka saņemt pabalstus ir vienkāršāk un pat izdevīgāk nekā strādāt par minimālo algu.

Ceturtkārt, 2014. gadā jāatgriežas pie pensiju indeksācijas. Šo solījumu, devām vēl 2009. gadā, finanšu krīzes smagākajā punktā, un šo solījumu nedrīkstam lauzt. Visiem Latvijas senioriem pienākas pateicība par izpratni un atbalstu krīzes pārvarēšanā un ekonomikas stabilizācijā.

Tomēr jāatceras viena būtiska lieta. Lai mēs spētu nodrošināt tālāku palielinājumu gan pensijām, gan algām, gan tautas ataudzes veicināšanai, ir izšķirīgi svarīgi turpināt cīņu pret ēnu ekonomiku un izvairīšanos no nodokļu nomaksas, jo tas ir būtiskākais valsts ienākumu avots, no kura varam finansēt šos izdevumus.

# Piektkārt, Latvijas un it īpaši reģionu attīstībai ir svarīgi atjaunot Latvijas ceļus, no kuriem teju puse šobrīd ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī. Ceļu tīklu mēdz arī saukt par ekonomikas asinsriti, un, uzlabojot tā kvalitāti, augs arī ekonomikas aktivitāte. Šis ir ļoti svarīgs, bet arī dārgs uzdevums. Pēc „Latvijas valsts ceļu” aplēsēm, visu ceļu savešanai kārtībā būtu nepieciešami vismaz 4 miljardi latu. Tāpēc NAP esam paredzējuši ievērojamas investīcijas – 700 miljonus latu ceļu atjaunošanai, lai līdz 2020. gadam savestu kārtībā 90% valsts galveno un 75% reģionālo autoceļu.

# Sestkārt, infrastruktūras uzlabošanai un efektivitātes kāpināšanai ir pilnvērtīgi jālieto vēl viens finansējuma avots. Proti, tajā ir jāiegulda otrā līmeņa pensiju fondu līdzekļi. Pašlaik fondēto pensiju shēmā ir uzkrāts gandrīz viens miljards latu. Tikai puse šo līdzekļu strādā Latvijā, jo pensiju fondiem Latvijā trūkst drošu ilgtermiņa ieguldījumu iespēju. Mums tādas ir jāizveido – sistēmu, kurā Latvijas cilvēku pensiju uzkrājumi var tikt ieguldīti pārskatāmos un drošos valsts infrastruktūras attīstības ilgtermiņa projektos.

Protams, šis piedāvājums tikai iezīmē dažus akcentus valsts attīstībā. Mums ir daudz darāmā arī citās jomās.

Pasaulē Latvijas ekonomikas transformāciju un spēju salīdzinoši īsā laikā ne tikai sakārtot finanses, bet arī kļūt par straujāk augošo ES ekonomiku uzskata par veiksmes stāstu. Latvijā tas diemžēl nereti tiek apšaubīts. Un tas ir saprotams, jo ne visi šo veiksmes stāstu izdzīvo vienādi. Tieši Vienotības politiskā atbildība ir pielikt visas pūles, lai pēc iespējas vairāk Latvijas iedzīvotāju ar pilnām tiesībām varētu Latvijas veiksmes stāstu saukt arī par savējo. Tas ir ne tikai mūsu uzdevums, tas ir mūsu pienākums.

Vienotības mērķis ir Iespēju Latvija – sabiedrība un valsts, kurā ikvienam ir iespēja piepildīt savu sapni un iespēja nodzīvot cilvēka cienīgu mūžu!

Paldies!

 

03
JŪN
Latvijas Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanas