Sandras Kalnietes runa

Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes
runa
Vienotības kongresā

Rīgā, 2012. gada 1. decembrī


Godātie domubiedri, godātie Solvita un Valdi,

Es vēlos runāt par trim Vienotībai svarīgām lietam:
– par mūsu partijas briedumu un atjaunotni
– par mūsu spēju vienot un vienoties
– par mūsu partijas nenovēršamo saikni ar ”Eiro”


Briedums un atjaunotne

Es negribu atkārtoties, stāstot par Vienotības paveikto un vēl darāmo. To Solvitas, Valda un pārējo kolēģu teiktais lieliski raksturo. Mēs esam nobriedis politiskais spēks, kas apzinās savu atbildību par politiskajiem lēmumiem un mērķtiecīgi, bez skaļām kampaņām īsteno savu politiku.

Mēs visi apzināmies, ka Vienotībai priekšā lieli uzdevumi, no kuriem gribu izcelt tikai divus:
# nevienlīdzības un nabadzības samazināšana;
# Latvijas ekonomiskās drošības un ietekmes nostiprināšana Eiropas Savienībā.


Godātie kolēģi,

Tik daudz ir padarīts, tomēr man nedod mieru jautājums kāpēc sabiedrība, mūsu partiju vērtē kritiski un mēdz pat salīdzināt ar Tautas partiju.

Es uzskatu, ka starp mums un TP ir tikai viena līdzība - tāpat kā TP Vienotība ir varas partija ar lielu ietekmi un lielu atbildību. Taču atškirības ir būtiskas - Vienotība valsti nevada kā privātuzņēmumu.

Tomēr salīdzinājums ar TP ir bīstama etiķete. Tas ir signāls, ka mums ir dziļāk jāieskatās sevī un jāmeklē atbilde, kāpēc, neskatoties uz padarīto, rodas tāds iespaids. Mums priekša vēl ir pusgads līdz pašvaldību vēlēšanām, gads līdz EP un pusotrs gads līdz Saeimas vēlēšanām. Mums vēl ir laiks labot sevī tās iezīmes, kas cilvēkiem Vienotībā nepatīk, jo vēlētāja balss ir Dieva balss.

Varbūt kādam liksies dīvaini un vecmodīgi, taču esmu pārliecināta, ka gan cilvēka paškontrolei, gan sabiedrības, organizāciju un pat uzņēmumu pašvērtējumā ļoti noderīga ir līdzība par 7 nāves grēkiem, kas ir: iekāre, negausība, mantkārība, slinkums, dusmas, skaudība, lepnība. Laiku pa laikam mums ikvienam gan individuāli gan organizācijai kopumā būtu derīgi sevī novērtēt, vai pašiem nemanot, neesam sākuši slīdēt kāda no šī lielā grēka virzienā.

Godātie delegāti,

Vienotības spēks ir mūsu pieredzējušos politiķos. Man tūlīt būs 60 gadu un esmu politikā vai līdzās tai kopš 1988.gada. Taču pieredze mēdz būt bīstama ar rutīnu.

Mums jāapzinās, ka Latvijā aktīvajā dzīvē ienāk divdesmit piecgadnieku paaudze. Viņi atšķiras no tagadējiem četrdesmitgadniekim, kas veido V atbalstītāju lielāko vairākumu. Viņi veidojās par personībām, redzot, kādu postu valstij ir nodarījusi kampšana un savtīgums. Viņi vēlas dzīvot citādi un nepieņem ar rezignāciju principu - zog, bet dalās. Divdesmit piecgadnieki sagaida no politiķiem, ka tie būs principiālāki un savus principus aktīvāk aizstāvēs.

Vienotībai nākamajos pāris gados ir jāiet līdzi šīm dziļajām pārmaiņām sabiedrībā un vislielākā uzmanība ir jāpievērš jaunu seju izvirzīšanai. Mēs nedrīkstam kļūt par veču un večiņu partiju, kuras vēlētāji noveco līdz ar mums.

Nevienai citai partijai pašlaik nav tādas komandas un tik garš rezervistu soliņš. Visus pat nav iespējams nosaukt - Čigāne, Viņķele, Loskutovs, Judins, Dālderis, Korna, Smiltēns un spēcīga jaunatnes nodaļa, kuru vada Linda Medene.

Vienotības Jaunatnes nodaļā ir gandrīz 250 biedru. Spēcīgākie ir jāvirza par kandidātiem pašvaldību un Saeimas vēlēšanās, jo viņiem ir jāgūst politiskā pieredze darbā ar vēlētājiem. Tas ir daudz grūtāk nekā būt kopā Vienotības jauniešu domubiedru pulciņā.

Taču es jaunatnes nodaļai redzu vēl kādu uzdevumu - kritiski vērtēt mūs, pieredzējušos reālpolitiķus. Latvijas politiskā virtuve, kurā izvēle bieži vien ir jāizdara starp sliktu un ļoti sliktu risinājumu, nokausē pat visdedzīgākos cilvēkus. Tāpēc laiku pa laikam ir vērtīgi just svaigu skatījumu no malas. Mums ir jājūt jauniešu elpa pakausī. Tas palīdzēs pašiem neiesīkstēt un piesaistīt Vienotības vēlētāju jaunāko slāni.
 

Vienotība vieno vienojoties

Godātie Vienotības biedri,

Es, tāpat kā ikviens klātesošais, lepojos ar to, ka mums, trim partijām izdevās uzvarēt katrai savu ego un izveidot Vienotību. Tas bija ļoti grūti, jo daudzkārt bija sasniegta robeža, kad gribējās sarunām atmest ar roku un tās neturpināt. Tad mēs ņēmām pauzi un atdzesējām sakarsušās galvas, lai spētu skaidrāk saskatīt virsuzdevumu politiskās fragmentācijas vietā dot Latvijai politisku stabilitāti un prognozējamus lēmumus.

No savas pieredzes zinu, ka garas jūdzes šķir politisko skaistvārdību par virsuzdevumiem, mērķiem un nācijas labumu no politisko partiju patiesās spējas vienoties. Šajā ziņā mēs Latvijā neesam ne labāki, ne sliktāki kā citur Eiropā. Kā tur, tā šeit politisko partiju spožums un posts atkārto tādas pat likumsakarības. Ikreiz, kad patmīlību un sīkākas intereses izdodas pārvarēt, iegūst visi. Tiklīdz katrs paliek savā vispareizākajā kaktiņā ar vispareizāko vadoni, tā rezultāts ir bēdīgs, ja ne katastrofāls.

Politikas vēsture čum un mudž no pamācošiem piemēriem no kuriem reti kad mācās. 1969. gads. Miterāns kandidē pret De Golu un iegūst 45% vēlētāju atbalstu. Drīz prezidents De Gols aiziet mūžībā un liekas, ka apvienotajiem kreisajiem vēl tikai solis līdz Elizejas pilij. Un tieši tad viņi sašķeļas un sāk apkarot viens otru, cerot, ka atsevišķi izdosies dabūt vairāk balsu.

Tikmēr prezidenta vēlēšanās četras reizes pēc kārtas uzvar labējie – vispirms Žoržs Pompidū, tad Žiskārs d Estēns. Un tikai pēc 26 gadiem kreisie ir tik sakāvju nomocīti, ka veselais saprāts ņem virsroku un viņi vienojas par vienu prezidenta kandidātu un kopīgu sarakstu parlamentā. Par prezidentu ievēl Miterānu. Līdzīga psihodrāma pašlaik risinās franču spēcīgākajā labējā partijā. Pēc Sarkozī aiziešanas viņi nespēj vienoties par vienu priekšsēdētāja kandidatūru un ir uz šķelšanās robežas.

Godātie kolēģi,

Šos piemērus minu tāpēc, ka pēc Latvijas Francija ir tā valsts, kuras politiku pazīstu vislabāk. Pašlaik līdzīga situācija ir izveidojusies Rīgā. Saeimas labējo spēku koalīcijai ir vēsturiska iespēja apvienoties vienā sarakstā. Vienotība to atkārtoti ir piedāvājusi mūsu partneriem Nacionālajai Apvienībai un Reformu partijai. Tomēr ierastais un ērtais domāšanas veids līdz šim ir ņēmis virsroku un pat bez nopietna mēģinājuma izveidot tādu kopīgu sarakstu NA un RF nolēmušas vēlēšanās piedalīties ar atsevišķi. Baidos, ka šī nespēja vienoties visām labējām partijām dārgi maksās.

Līdz mielēm pazīstot mūsu politisko kultūru un partiju savstarpējo attiecību neirozes, man ir bažas, ka tai vietā, lai mēs pārliecinātu rīdziniekus par savu alternatīvo piedāvājumu SC un Gods kalpot Rīgai, mēs, savstarpējās sacensības karstumā abiem zelta puisēniem Ušakovam un Amerikam paklāsim sarkano paklāju uz Rīgas Domes kāpnēm.

Līdz pašvaldību vēlēšanām vēl ir laiks. Tāpēc es aicinu Reformu partijas un Nacionālās apvienības biedrus padomāt, cik spēcīgs sāncensis ir SC un GKR, kādu lipīgas naudas mašīnu viņi ir iedarbinājuši, lai Rīgu pretstatītu Latvijai.

Mums, trim partijām, ir jābūt tik politiski pragmatiskām, ka jāiebāž visdziļākajā atvilktnē savas savstarpējās nepatikas un patmīlību un vēlreiz konstruktīvi jāapspriež vienota saraksta izveide. Tas prasīs intelektuālu piepūli, gribas sasprindzinājumu un lielu mērķtiecību. Taču to vēl var pagūt izdarīt. Ja nu neizdodas, tad, mērķa vārdā neatdot Rīgu, vismaz džentlmeniski vienosimies par savstarpēji korektu kampaņu. Vienam otru apkarojot mums Rīgu neatgūt.
 

Godātie partijas biedri,

Jums varu nepatikt es vai ikviens cits mūsu partijas biedrs, taču mūsu visu interesēs ir nolikt malā šīs sīkās sadzīviskās nepatikas un kā vienotai komandai nostāties aiz ikviena mūsu pašvaldību deputātu kandidāta. Atbalstīsim visi kā viens Sarmīti Ēlerti viņas grūtajā uzdevumā uzvarēt Rīgā. Vai vismaz iekodīsim mēlē, ja neatrodas atbalstošs vārds.

Sarmīte Ēlerte ir izvirzījusi uzdevumu Rīgai atdot Eiropas metropoles statusu un starojumu. Pašlaik Vienotība ir vienīgā partija, kas skaidri ir nostājusies jautājumā, kur Latvijai piederēt. Mums jābūt Eiropas kodolā, ko veido eirozonas valstis. Mēs nedrīkstam palikt Eiropas nomalē un rubļa zonā.

Kas ir eiro – nauda vai jauda?

Šo rīmi sacerēju, jo es nespēšu labāk par Ministru prezidentu vai finanšu ministru raksturot eiro ieviešanas monetāros un ekonomiskos guvumus. Taču patiesībā runa nav tikai par naudu, bet gan par nozīmīgāku izvēli. Izvēli, kas uz ilgiem gadiem izšķirs Latvijas ietekmi un iespējas jeb mūsu valsts starptautisko un iekšpolitisko jaudu.

Tā ir tik pat nozīmīga izvēle, kā 1989.gada maijā, kad Latvijas tautas fronte izvirzīja mērķi atjaunot Latvijas valsts neatkarību. Vai 1995. gadā, kad Latvija lūdza mūsu valsti uzņemt Eiropas Savienībā. Izvēli pievienoties Eiropas Savienībai un NATO noteica mūsu nepieciešamība pēc ekonomiskās izaugsmes un drošības, ko abas šīs starptautiskās organizācijas Latvijai ir devušas.

Eiropas Savienība ir lielu pārmaiņu priekšā. Nenovēršami veidosies divu ātrumu Eiropa un rīks, kas Latviju var padarīt par ES kodola valsti ir eiro. Neskatoties uz neskaidro situāciju, esmu dziļi pārliecināta, ka Eiropas lielvalstis, pirmkārt Vācija, stabilizēs eiro, lai arī ko tas maksātu. Jo zaudējumi no ES dezintegrācijas gan Vācijai, gan parējām ES dalībvalstīm būtu daudzkārt lielāki.

Tāpēc Eirozonas nākotne ir cieši saistīta ar visas Eiropas Savienības nākotni. Eirozonas iziršana nozīmētu milzīgus ekonomiskus zaudējumus, no kuriem nebūs pasargāta neviena Eiropas valsts. Arī ne Latvija, kuras eksports ES veido 70 procentus. Mēs faktiski jau esam pievienojušies eirozonai, piesaistot latu eiro. Lielākā daļa cilvēku savus uzkrājumus veido eiro, kas apliecina, ka neskatoties emocionālo pieķeršanos latam, mūsu pašu uzticēšanās eiro un tā stabilitātei ir lielāka nekā uzticēšanās latam.

Jā, tuvākie gadi ES būs grūtu lēmumu un arī nenoteiktības laiks. Taču mēs nedrīkstam palaist garām iespēju būt starp tām valstīm, kuras uzņemsies atbildību par kopējās valūtas un kopējā tirgus saglabāšanu un nostiprināšanu, jo šai valstu grupai būs noteicoša loma lēmumos par Eiropas nākotni.

Latvijai nākošajā gadā būs reāla iespēja pievienoties šim kodolam, šai ekonomiskās drošības un savstarpējā atbalsta aliansei. Latvijas gadījumā tā ir pareiza politiskā drošības līdzekļa izvēle, jo mūsu vēsture, ģeopolitika un iekšpolitiskā sadrumstalotība nenovēršami nosaka Krievijas centienus ietekmēt mūsu lēmumus. Tātad mūsu izvēle ir - rubļa zona vai eirozona? Kur Latvija būs spēcīgāka un ietekmīgāka? Protams, atrodoties pie Eiropas lēmumu pirmā galda.

Mēs Vienotībā apzināmies, ka pievienošanās klubam “viens par visiem, visi par vienu”, nozīmēs arī pievienošanos šī kluba kopējam stabilizācijas fondam. Jā, Latvijai būs piecu gadu laikā jāiemaksā 200 miljonu eiro Eiropas Stabilizācijas Mehānismā. Bet atcerēsimies, ka nākošo septiņu gadu laikā mēs saņemsim kādus 6 – 7 miljardus eiro no Eiropas fondiem.

Vienotība nav vienas dienas vai viena Saeimas sasaukuma partija. Mēs esam kopā uzsākuši iet ilgu ceļu. Tāpēc es aicinu ik biedru apzināties, ka šis ceļš no mums prasa rīcību ne tikai vietējā, bet arī nacionālā un Eiropas līmeņos. Vienotības politiskā nākotne ir saistīta ar Eiropas un eiro nākotni. Nešauboties esmu kopā ar tiem, kas uzskata, ka mūsu partijai jāuzņemas vēsturiskā atbildība pabeigt Latvijas pilnīgu integrāciju Eiropas ietekmīgāko valstu kodolā. Pat ja šī politika pašlaik nav populāra, tā ir pareiza.

Kopā mēs esam spēks!